Un es gribu tieši tagad būt mūsu leģendārajā Zanes pļavā,pļaut zāli,griezt rosolu, uzpīpēt, uzklāt paklājiņu, gulēt teltīs, spēlēt molekulas, fočēt stulbas bildes, rādīt visiem mēli, raudāt kopā ar Līvu par to, cik mēs esam skumjas,nozagt Anitai riteni un aizbraukt pie idiota, iekrist grāvī,piecelties,atbraukt atpakaļ, smieties par Madara jūszinātko, bučoties, krist zemē, pirkt ar klasesbiedriem kopā točkas cigaretes un vēl tizlāku šņabi, zvanīt Tarvidai un teikt,lai viņa fiksi atnes apelsīnu sulu,nemaz neiet gulēt,bet no rīta barot Kristapu ar jēlām desām un maizi, celt visus augšā, sapņot par normālu ēdienu un kaut ko padzerties,kravāt mantas un iet mājās, smaidīt par to ,cik viss ir traki,atnākt mājās tad,kad mamma jau ir augšā, ieiet dušā un bļaut klausulē Līvai,lai viņa ceļas,ka ir fakin` 10 no rīta,es vēl neesmu bijusi gulēt,bet mēs ballēsim tālāk, aizbraukt pie viņas, pierīties picu, dzert atkal, plunčāties baseinā, gandrīz noslīcināt viņas mazo māsu un tā tālāk.
es juuuus taaaaaaaaaaaaa miiiiiiiilu
es arī vēlreiz tā gribu. gribu,gribu, gribu!
AtbildētDzēst