Brauciens notika jūlija vidū, un visas bildes, kas rotā šo ierakstu,esmu fočējusi es pati. Vai vismaz mani ceļabiedri :)
Ceļojums pie manis nonāca spontāni, draugiem vienkārši bija vēl brīva vieta mašīnā uz Amsterdamu. Aizbraukt kaut kur gribēju, kompānija arī solījās salasīties laba. Vienīgais, kas tracināja, bija tas, ka vēl dienu pirms ceļojuma mēs nezinājām ne izbraukšanas laiku, ne konkrētu satikšanās vietu, bet tas pieciem trakiem jauniešiem likās tikai normāli.
Pa vidam vēl paspēju sastrīdēties ar šī ceļojuma sponsoru, piektdienas vakarā domāju, ka brauciens jālaiž garām, bet naktī jau priecīga zvanīju Armandam un klausulē bļāvu : ES BRAUCU, es rīt braucu ar jums uz Amsterdamu!
Sestdien ap 12 gaidīju Armandu,kurš,galīgi neizgulējies un mazliet noballējies, atbrauca man pakaļ. Fiksi skrējām pie viņa, bet, protams,protams,man vajadzēja aizmirst dažas svarīgas lietiņas, braucām atpakaļ, paķēru mantas, viss kārtībā. Ja mani nevestu atpakaļ, es gan jau sāktu raudāt. Šampūns, kosmētika, fakin lēcas un visas vajadzīgākās meitenes lietas. Manas somas vien jau aizņēma trešdaļu no bagāžnieka satura, bet man tā parasti ir. Kāpēc ņemt vienas kurpes, ja var somā iemest vismaz trīs?
Pie Armanda es nomazgāju mašīnu, kamēr viņš taisās, ar viņa mammu aizgāju uz veikalu, lai vēl vairāk piepildītu mūsu sarkano Rimi grozu, kurš rotāja bagāžnieku un kurā bija pārtika, ar ko pieci cilvēki varētu iztikt vismaz 3nedēļas,izvēlējos šampanieti, jo Armandam ceļojuma laikā palika 19. Tagad bijām gatavi visam.
Sagaidījām pārējos trīs braucējus, paēdām,iepazināmies, piekrāvām pilnu mašīnu ar neiedomājami daudz nevajadzīgām mantām, kaut gan dažas tomēr arī nebija liekas - drēbes, tasinotāji (veseli 2,protams), fēni, gitāra, gurķu burka, pieminētais ĒDIENS, katls, tualetes papīrs, kaut kāda kaste, lai mašīnā būtu basi, teltis, guļammaisi, gāzes plītiņa.. Un tā varētu turpināt neiedomājami. Viss bija piekrauts. Nevis vienkārši piebāzts, bet brutāli PĀRBĀZTS.
Pilnīgi labā garastāvoklī mēs izbraucām no Baldones. Domāts bija izbraukt divpadsmitos, taču sanāca ap četriem pēcspudienā. Tuvojoties Bauskai tukšojām izlejamo alu un priecājāmies.
Mēs ar Sintiju varējām trakot visvairāk, jo mums nav tiesību, un nebija jāuztraucas par stūrēšanu.
Visērtāk ir sēdēt priekšā. Sacel kājas, apsedzies ar pledu un uzslēdz MGMT - Time to Pretend.
No rīta pamodāmies Polijā. Piestājām pie kaut kāda supermārketa, izvilkām maizītes, Mārtiņš (saukšu par Briki, jo ceļojumā piedalījās divi Mārtiņi) uzspēlēja ģitāru, uzpīpēja un laižamies tālāk.
Diezgan interesanti, ka puiši pāri pus Eiropai pārveda dažus gramus zālītes. Dažiem rastos jautājums, kāpēc? Ja jau mēs braucam uz Amsterdamu.. Ceļam,mīļie,ceļam. Tikai mazliet palika pāri.
Polijā mūs pievīla Tomtoms (vai Brikis). Pa Polijas ugsfhigdfgd vai tikpat labi fdklsjhgdsih čuhņu lieki nobraucām aptuveni 5stundas jeb 500km . Mārtiņu pie stūres vairs laist negribējām. Jo attapāmies tajā pašā benzīntankā, kur viņš bija nomainījis otru Mārtiņu (Elstiņu). Un tādēļ vislaik man likās - es vienkārši esmu stulba, vai reāli vienai un tajai mājai pabraucām garām vismaz trīs reizes? Nu neko! Esam miljonāri, ielejam benzīnu tajā pašā nelaimīgajā tankā un braucam, braucam, braucam..
Nākamā lielā pietura ir Brēmene. Nākamā nakts pēc neveiksmīgās maldīšanās Polijā. Safočējamies pie Brēmenes muzikantiem, bērnu karuselī un arī uzņēmām dažas bildes viena forša bāra tualetē, un tad sadalāmies - Elstiņš ar draudzeni Sintiju dodas iekarot Brēmenes baznīcas, lai safočētu kultūras pieminekļus, bet mēs ar Armandu un Briki - dodamies lielajos piedzīvojumos. Vai vismaz meklēt tos.
Ziniet,kādā veidolā mēs atradām? Braucām ar tramvaju. Biļetes nav.
PROTAMS,ka iekāpa kontrole. Tas taču nebūtu normāli, ja mums nebūtu problēmas ar kontrolieriem,pat nesasniedzot Amsterdamu ! Pie mums kontrole kāpj iekšā pēdējos transportos? It kā nē. Tur gan. Bija kāds 1 naktī.
Nosolījušies vairs tā nedarīt,sakot,ka nezinājām,ka jāpērk biļete,mums nav pases un kur nu vēl naudas, trīs dusmīgie kontrolieri,kuri gandrīz NEKO nesaprot angliski,purinot savus resnos pirksteļus,izmet mūs kaut kādā nekurienē. Jāpiemin,ka viena pietura no otras neatrodas trīssimts metrus-tā kā pie mums,bet gan vismaz kilometru. Nogājām trīs.
Hahaha, vismaz redzējām Brēmenes industriālo daļu - Kellogs rūpnīcu un kaut kādus neforšus ghetto melnos. Uz centru atpakaļ tikām, un šobrīd vēl esmu dzīva.
Nevarējām izdomāt, vai turpināt braukt, censties pagulēt,paklaiņot pa Brēmeni vai vienkārši klausīties mūziku.
Viss sanāca tā, ka braucām tik tālāk. Nezinu precīzi,cik,bet bija palikuši vairāk kā daži simti kilometru līdz mūsu tripa mērķim Amsterdamai.
Iebraucot Holandē, nesaprotu, man rādās kaut kādi kalni,tie ir vienkārši mākoņi,vai naktī man ir slikta redze. Izrādās, ka nekādu kalnu nav, ārā tumšs,braucam pa ātrgaitas ceļu uz precīzi 50 km/h benzīna taupīšanas nolūkos un arī noguruma dēļ. Šoferis vienkārši negribēja ielaisties darīšanās ar policiju,šķībi braucot uz kādiem 120km/h. Nekas,nekas. Policija apturēja tik un tā.
Pases neprasīja,bet gan pasmējās,ka esam vienīgie,kurus viņi ir apturējuši tādēļ,ka braucām par lēnu.
Kāds no aizmugurē braucošajiem bija piezvanījis ceļu policijai un pateicis,ka esam dīvaini,jo braucam ar tādu ātrumu, tuvākā patruļa uzreiz saleca iekšā mašīnā un pēc numura mūs apturēja.
Latvijā var zvanīt uz ceļu policiju,teikt,ka pa,piemēram,Rīgas-Daugavpils šoseju braukā slims maniaks,kurš apdraud citu dzīvību,bet, visticamāk, neviens neko nedarīs.
Tad nu varam noprast,ka Holandē ir gan ļoti apzinīgi iedzīvotāji,gan pati policija. :)
Pasmaidām,iepūšam trubiņā,bet policisti paliks atmiņā kā riktīgi forši džeki. Braucam tālāk.
Amsterdamā iebraucam piecos no rīta,ārā vēl pustumsa, un Elstiņš ar Sintiju,jeb mūsu pieminekļu mīļotāji,izdomā, ka grib aizbraukt uz kaut kādu tur dzirnavu-ūdens muzeju tagad. Piecos no rīta. Brīdī,kad es par neko citu kā miegu ērtākā vietā kā mašīnas priekšējais sēdeklis nevarēju padomāt.
Bet nu neko. Ar Tomtomu atradām muzeju,kurš loģiski,ka piecos bija ciet, safočējām kaut kādas nesmukas pirmās kopbildes un braucām uz Kempingu.
Mūsu gulēšanas mītne atradās Zeeburgā - aptuveni piecus vai mazliet vairāk kilometrus no centra.
Liela ballīšu vieta, miljons cilvēki,teltis,būdiņas,treileri,kafejnīcas,kaut kāds čalis,kurš reāli bija dīleris,jo nemainīgā pozā ar mugursomu plecā un dīvaina paskata acīm vienā vietā nostāvēja trīs stundas jeb visi bohēmisti vienuviet. Izvēlamies sektoru,kur gribam dzīvot, piereģistrējam sevi un mašīnu un izvēlamies prioritātes.
Visnepieciešamākais tad,kad pulkstens bija jau aptuveni astoņi no rīta, mums bija duša.
Saprotot,ka tīra un smaržīga es vairs negribu doties gulēt,bet gan sākt baudīt Amsterdamu,izdomājam nelīst migā,bet doties uz centru pēc riteņiem. Paēdam un aiziet - ejot uz metro, JAU sastopam miljons riteņus,
dažus skvoterus un daudz smaidīgu cilvēku,kuri,kā izskatās, ir apmierināti ar dzīvi. Redzēju (vai pa gabalu jau dzirdēju) arī dažus krievus,nu ja, viņi arī grib atpūsties.
Biļetes šoreiz nopirkām, kas maksāja kaut kādi vismaz 2 eiro, kaut gan es jau,kā vienmēr,biju gatava arī nepirkt,bet skaidroties ar kontrolieriem. Iespējams,ka nebūtu tik viegli kaut ko sākt melot par to,ka nav naudas vai pases, jo Holandē gandrīz visi saprot angļu valodu. Pluss viņiem,it sevišķi dusmīgiem kontrolieriem. Uz mazas četrstūrainas atklātnītes arī bija rakstīts, ka sods par braukšanu bez biļetes ir lielāks kā minimālā alga Latvijā.
Izkāpjam centrā.
Principā tur viss ir vienkārši - nenormāli liela stacija,kaut kāda vēl lielāka viesnīca, milzīgs kanāls un tad sākas kaut kas tāds,ko mūsu metropolē mēs saucam par Vecrīgu.
Riteņu nomas punktu atradām. Nezinu kādā veidā, bet laikam jau kāds no mūsu piecotnes zināja adresi vai vienkārši nospēlēja intuīcija.
Maza kafejnīca,kur iekšā stāv aptuveni divdesmit riteņi.
No pieciem cilvēkiem iedevām divas pases, ņēmām apdrošināšanu,lai, ja nu kāds (visticamāk tas būtu krievs) nozagtu riteni,mums nebūtu jāmaksā tā vērtība. Nospļaujamies trīs reizes pār kreiso plecu,esam aizpildījuši visus dokumentus un nu lecam uz mūsu transportiem,kas solās mūs vizināt pa Amsterdamu četras dienas. Par vienu riteni samaksājām zem 30eiro par četrām dienām,tā kā tas,manuprāt, ir ļoti lēti.
Dažas reizes apmetam lokus pa centrālo daļu, apskatām kaut kādu statuju,kuras nosaukums nīderlandiešu valodā ir kjgfdligsdjf, safočējam ļoti skaistu un greznu baznīcu,top arī nu jau skaistākas kopbildes kā pirmajā reizē, un puiši vēlas apskatīt, kā no iekšas izskatās coffee shopi.
Tātad tā,ceru,ka visi zina,ir vieta,kur pārdod marihuānu,kas Amsterdamā ir pilnīgi legāla. Pēc iekārtojuma tā līdzinās Audēju ielas Coffee Inn, taču atšķirība ir tāda,ka te dzērienu kartes vietā dod lielu a4 formāta lapu, uz kuras ir rakstītas marihuānas šķirnes, maksa par vienu gramu,maksa par vienu džointu,maksa par pieciem gramiem un space cake sastāvdaļas. Varu teikt,ka tās maģiskās kūciņas pēc garšas ļoti līdzinās McDonalda šokolādes mafiniem. Var ņemt arī vaniļas un ar zemeņu džemu,bet tās bija daudz sausākas un negaršīgākas.
Varēja iegādāties arī kaut kādu tur īpaši zaļo - 0,3 gramu vietā iekšā iecepti veseli 0,7.(ja pareizi atceros) Nezinu,kāds būtu efekts no tik "zaļas" kūciņas. Visticamāk, cilvēks, kurš nekad neko tādu nav mēģinājis, vārtītos pa zemi smejoties vai varbūt pilnīgi otrādāk - domātu par dzīves jēgu un filozofētu par to, kāpēc ziloņiem Āfrikā nav sava kopiena vai vismaz par kaut ko uz to pusi.
Mums uznāk pilnīgs trakums, atkal sadalāmies,un mans trijnieks - es,Brikis un Armands, vienkārši ar riteņiem nobraukājamies pilnīgi slapji. Esam izbraukājuši visus kanālus ar maksimālo ātrumu.Man kā meitenei vispār tas bija fiziski grūtāk, pēc pirmās dienas jutos kā pievarējusi Tour de France, kas ir nozīmīgākās un grūtākās daudzdienu šosejas riteņbraukšanas sacensības pasaulē.
Par riteņbraukšanu - es biju šokā. Es pilnīgi nopietni paliku ar atvērtu muti. Nu jā, tas tur ir populāri, riteņbraucējiem ir priekšroka un tādā garā,bet es nesapratu, ka tik ļoti.
Ar riteni brauc visi - cilvēki tā ap 70, nenormāli skaisti vīrieši, mazliet neglītāki vīrieši uz darbu, bagātas sievietes, un dažādāko stilu pārstāvji, sastrēgumu tur nav, riteņbraucēju josla ir tik pat liela kā tā, kas paredzēta mašīnām, un viss tur ir pakārtots tikai tiem,kas pārvietojas ar diviem nevis četriem riteņiem.
Luksaforu piespiešanas pogas ir uzliktas tik zemu,lai es bez pūlēm to varētu izdarīt uz ritens, neviens man nekad neuzpīpinās vai nepateiks,ka es nedrīkstu braukt pa mašīnu joslu,ja arī es netīšām tur esmu iemaldījusies, tu vari ar savu zvaniņu, kas ir obligāts un noderīgs aksesuārs visiem riteņiem, dzindzināt uz gājējiem, un viņi bez jebkādām ierunām paies malā, bet vienīgais,ko tu nevari - necienīt otru riteņbraucēju.
Ja tu apstāsies joslas vidū, uz tevi, labākajā gadījumā, paskatīsies ar šķību aci, bet sliktākajā - tev sāks dzīties pakaļ. Kā tas gandrīz sanāca man - dusmīga sieviete vicinājās ar rokām un bļāva : Stupid tourists. Stupid americans!!!! Haha, viņa kļūdījās, es taču esmu no Latvijas.
Sapratām,ka gribam ēst un devāmies uz mūsu kempingu. Džeks,kas visus laiž tur iekšā nu jau bija kā savējais, riktīgi smaidīgs un runātīgs. Kādā vakarā gāju runāties ar viņu, jo visi bija aizmiguši. Uzzināju,ka viņam ir sieviete, kuru viņš nenormāli mīl,bet viņa vislaik blandās pa klubiem un uzdzīvo! Ieteicu,lai pasūta un dzīvo tālāk, bet viņš nevarot tā - redz,mīlestība!
Katru dienu nobraucām vismaz trīsdesmit kilometrus. Un es jau teicu,ka jutos kā no sacensībām.
Bet naktsdzīve Amsterdamā IR! Un kā vēl! Neatkarīgi , ka bija pirmdiena vai otrdiena (plus vēl Armanda dzimšanas diena), visi ballējas,bāri vaļā, sarkano lukturu iela plaukst un zeļ, ar riteni grūti visu izstaigāt. Nolemjam pieslēgt un doties ar kājām.
Nuuuu,es kā meitene varētu teikt,ka naktī man tur darīt nav ko - piedzērušies sekstūristi,kas visu nakti pavada,staigājot garām visām ielenēm. Piedodiet un atvainojiet.
Biju šokā par to,cik atklāti tur viss notiek. Un kāpēc tieši Amsterdama?
Viss ir izplānots perfekti. Īstā sarkano lukturu iela ir aptuveni pusotru metru plata, visas, kas tur pārdodas, stāv vitrīnās kā tādā veikalā, un tad nu katra dara kā māk, lai piesaistītu klientus. Citas gorās,citas izģērbjas, citas miedz ar aci, citas miedza ar aci pat man..
Uz īstās ielas ir vissmukākās meitenes, tālāk nesmukākas un pusmūžā,vēl tālāk melnās,resnākās un vecākās. Pilnīgs rasisms.
Es pierunāju paņemt aliņu un uzpīpēt,jo,kā jau teicu, man par daudz traku cilvēku tajās ielās..Izbaudu bohēmu un cenšos noteikt,kuri garāmgājēji ir pīpējuši marihuānu,kuri ir skaidri, kuri šovakar lietoja alkoholu, bet kuri iet uz mājām pie draudzenes.
Esmu laimīga, jo man tomēr ir forša kompānija,riktīgi ērts ritens, es nestrādāju par ieleni, glāzē garšīgs alus, vispār nav auksti, kaut kur tālumā skan The Kooks, bet apkārt laimīgi, bezrūpīgi cilvēki.
NĀKAMĀ DAĻA SEKOS. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru