Šovakar (vai jau tas skaitās šonakt) es esmu viena. Kaut gan otrā istabā ir balle.
Es dievinu, tik ļoti dievinu, ieslēgt vecās dziesmas un padomāt, cik ļoti viss mainās. Kā bija pirms diviem gadiem. Un kā bija vēl pirms diviem citiem. Neaptverami, cik ātri cilvēki un lietas var kļūt savādākas, mainīgas nokrāsas apņem mūs tik strauji,ka to neviens nepamana pat ar acu kaktiņu.
Citas sienas, dažādas sejas, vecas drēbes, skaļākas dziesmas, citi mājdzīvnieki, vājprātīgi mīlnieki, augstāki papēži, spilgtāka lūpukrāsa.
Un tās ir tikai ārišķības.
Jaunas cerības, savādākas ķermeņa smaržas, krāsainākas domas, pelēkāka ikdiena, samulsušāki prāti, novazāti teikumi..
Kur paliekam vecie mēs?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru