Es remontēju istabu. . Un, ziniet, sajūta tāda, ka pārvācos. Rokos pa mazām, 10 gados
savāktām lietām, kas ir pamestas atvilktņu dziļākajā stūrī un pilnīgākajā aizmirstībā.
Tad nu es izdomāju, a priekškam tas viss? Nu kādēļ cilvēki vāc un krāj visādus.. sūdus? Kur mēs liksim
vecas, pussaplēstas grāmatas vai piecus gadus vecu dienasgrāmatu. Kādēļ manā skapī mētājas vecie Britnijas diski un kāda velna pēc es vēljoprojām neesmu izmetusi apputējušās rotaļlietas?
Atbilde ir pavisam vienkārša : cilvēki ir sentimentāli un turas pie vecām lietām. Citi ir pārāk taupīgi, nu, tādi, kas vienmēr domā "gan jau kādreiz noderēs".
Parasti tie ir vecīši un sirmas sieviņas,kam istabās, bēniņos, pagrabā,zem gultas, aiz skapja, uz radiatora stāv visi šie nieciņi un citreiz tās ir pat neiedomājamākās lietas. Nu tiešām tādas, ka tu paskaties un nesaproti WHAT THE HELL IS THIS?
Par savu remontu es ziņošu. Sienas būs rozā. Skumji,vai ne?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru