kā es saskāros ar rasismu no otras puses

Ceļojot apkārt pasaulei, likums numur viens noteikti būtu nesaukt nēģerus par nēģeriem,nigām un black meniem, jo tas atklāti izrāda to, ka mūsos vēl joprojām ir šī seno laiku domāšana un mēs jeb visi, kas nav melni, vēl joprojām uzskatām viņus par vergiem. Tieši šī iemesla dēļ manā rakstā viņi visi  tiks saukti par baklažāniem. Kādēļ tā? Jo, ja es viņus turpinātu saukt par nēģeriem, tad varētu gadīties tāpat kā Neapolē - kāds baklažāns meta man ar ūdens pudeli pa galvu, jo dzirdēja, kā es mammai stāstīju par NĒĢIEM. Tātad, esot ārzemēs, silti iesaku nerunāt par neko, kura vārda sastāvā ir burts N, I, G un Ģ.

Visi skaidri zinām, kas ir rasisms un bla,bla,bla, bet es biju pārsteigta, kad, braucot ar vilcienu vienītī kaut kur Itālijas ziemeļos, es ar šo parādību saskāros no otras puses.

Citās valstīs vilcieni ir pārāk gari un ļoti karsti. Ar savu čemodānu, somu un jaku rokās klumpurējot pa vagoniem un meklējot vagonu ,kurā es DRĪKSTU apsēsties  (biļetes dēļ) , visuzticamākā, kurai nokrist blakus, šķita viena no baklažāniem. Tā nu ērti iekārtojos viņai pretī un uzsāku savu ceļojumu Bassano Del Grappas-Verona-Milano-Bergamo-Romano di Lombardia (daži simti km), baklažāniene man uzsmaida baltu smaidu, par ko es vienmēr apskaužu VIŅUS VISUS, es iebāžu austiņas un klausos kaut kādu latviešu mūziku, jo runāt man ar nevienu negribējās.
Sanāca tā, ka kaut kur starp Padovu un Veronu skaļruņos ieskanās maiga itāļu balstiņa un lūdz mūs pārsēsties uz citu vilcienu. Aprunājos ar baklažānieni, un abas nonākam pie secinājuma, ka pārvietosimies kopā, jo itāļu valodu nesaprot neviena no mums ( un es vienmēr saku, ka itāļu-latviešu valodas ir līdzīgas. Jā,protams.), paņemam mantiņas un neapmierinātām sejām iekāpjam vēl karstākā vilcienā. Tagad jau sākam runāt un izrādās, ka viņa brauc no sava drauga uz Milānu, lai iepirktos. Labi,es braucu uz Milānu PIE sava drauga. Izrādās forša meitene, ja nemaldos 24 gadi, interesanti, ka tā kārtīgi šī ir pirmā saruna ar baklažānu manā mūžā, jo es vienmēr esmu baidījusies no tā, ka plaukstas viņiem ir baltas, bet lūpas pārāk lielas. Stulbi.
Kaut kur starp Veronu un Milānu vilciens apstājas un nu jau vairs ne tik maiga itāļu balstiņa nobļaujas, ka apstājamies uz nenoteiktu laiku. Ārā ir diezgan karsts (sveiciens aprīlim, foršs sniegs), bet mēs esam kaut kādā miestā kur nav ne veikalu, kur nu vēl kāds pakistānis, kas iekāpj vilcienā un pārdod visādas mantas tāpat kā tantes Rīgas centrālajā stacijā. Kad lielākā daļa cilvēku ir izkāpuši ārā no vilciena, lai uzpīpētu un ieelpotu svaigu gaisu, mēs ar baklažānieni (jauki braukt kopā aptuveni 5 stundas un nepajautāt, kā sauc.) izkāpjam, lai saprastu, kas notiek, jo vecie kontrolieri tikai smaida, bet angliski nerunā.
Izrādās, kāds ir paskrējis zem vilciena un uztaisījis pašnāvību. Kad Lodovico vēlāk ar šausmām stāstīju, kas bija noticis, viņš pasmaidīja un teica, ka tā Itālijā notiek bieži. Pašnāvība zem vilciena.

Iekāpjot atpakaļ vilcienā, satikām divas bling-bling baklažānienes, bet nu tādas, nejau no centrāltirgus, bet diezgan elegantas (smuki mokasīni), neņemot vērā to spīdīgo D&G krekliņu. Meitenes brauc no Londonas, lai iepirktos, tieši tāpat kā es ar savu jauno draudzeni, nesaprot angļu valodu un jautā, vai vismaz mēs zinām, kas notiek ar Itālijas transportu. Viņas bija laipnas, bet burtiski izslēdz mani no sarunas, pagriežot muguru.
Nu jūs taču zināt to sajūtu, kad visi stāv aplī un runā, bet kāds jums tīšām vai netīšām pieiet priekšā?
No sākuma domāju,ka netīšām. Bet nē. Kad mēģināju iesaistīties sarunā, abas jaunās baklažānienes vien velta man aukstus skatienus un neatbild pretī.
Pēc miljons stundām (labi,divām) iebraucam Brescia (jā, šī pilsēta pat nebija plānota maršrutā, Itālijas transports ir nepārspējams) un kopīgi - trīs baklažānienes un baltā, kuru viņas izstumj, dodamies meklēt vilcienu uz Milānu. Uz perona bija miljons cilvēki, kuriem tā pati problēma, kas mums - nepareizs maršruts, nokavēti vilcieni, citu numuru peroni. Vēl dažas reizes cenšos iespraukties sarunā, piedāvājot ūdeni un pielienot- tomēr negribas palikt pilnīgi vienai svešzemē, sapratu, ka nebūs. Tā nu satriekta un sašutusi pasaucu maliņā jauko baklažānieni un saku,ka iešu laimi meklēt uz cita perona. Apmaināmies telefona numuriem (pat tad es nepajautāju, kā viņu sauc) un sabučojamies uz vaigiem. Tā jau laikam ir - ar savu rasi ir vieglāk, bet tas mudina domāt, ka baltie jau sen tikuši pāri saviem stereotipiem par melnajiem, bet viņos gan vēl ir aizvainojums.

Kā tas beidzās? Satiku skaistu itāļu meiteni ar Sex and the City vārdu Samantha un pajautāju, vai viņa nezina, kā beidzot varētu nokļūt Milānā, kuru,godīgi sakot,man jau bija apnicis meklēt. Viņa tikai plāta rokas un runā itāliski, es māju ar galvu un smaidu, viņa rāda telefonā savu draugu bildes un vēl joprojām runā tikai itāliski. Tad es viņia pajautāju - Parla Inglese? Viņa tikai smaida un saka - Si,Si,Si.
Tā nu mēs meklējām peronu, muļķīgi smaidot un cenšoties kaut ko saprast, beigās arī sanāk, un viņai ar savu niecīgo angļu valodas vārdu krājumu un manu vēl mazāko itāļu valodas vārdu krājumu izdodas mani uzaicināt uz ballīti nākamajā dienā. Diemžēl, es nevarēju braukt, jo tajā dienā bija lidojums uz Rīgu,bet viņa to laikam vairs nesaprata. Jaukākā meitene, ko satiku Itālijā, neņemot vērā Lodovico mammu, kura angliski nesaprot pilnīgi nevienu vārdu, bet tāpat raud, kad mani ierauga otro reizi mūžā.

Milānā es nokļuvu, un tas gabaliņš līdz Lodovico mājai man prasīja 6 vilcienus un dažus palīdzīgus un nelaipnus cilvēkus. Nezinu, vai tā ir, bet Londona, kurā es neesmu bijusi, man šķiet viena nelaipna vieta, it sevišķi to baklažāniešu dēļ.

Neaizmirstiet, ka es augustā braucu prom uz gadu, tādēļ gaidu, lai jūs sacerat man dziesmas un uztaisāt 13 ballītes līdz tam laikam, kad es sākšu dzīvot Itālijā. Par to, kādēļ es pagaidām nemācīšos augstskolā, bet vēl vismaz gadu atļaušu sev mazliet bezrūpīgāku dzīvi kā vairumam manu klasesbiedru, es pastāstīšu citu vakaru!

CIAO!

Bilde no Neapoles, pilnīgi cits ceļojums (tad, kad tas čalis man meta ar pudeli pa pieri)