Ciao Italia

Nu ko, draugi.
Pēdējais jautājums, ko es dzirdēju no savas omītes, mammas krustmātes, kaimiņienes draudzenes brālēna sievas meitas māsīcas un suņa ir tas, kurā augstskolā es pie velna stāšos. Tad pienāk mirklis, kad cilvēks, kas to jautā skatās man acīs, un es tikpat mierīgi veros pretī, pastāstot, ka nē, es vēl šogad nesēdīšos skolas solā, bet uz gadu iesprūdīšu kaut kur pieRomā,un tad.. tad reakcijas ir visdažādākās.
Cilvēki virs 50 saka, ka es sapratīšu, ka Latvija ir vislabākā vieta pasaulē (var jau būt)/ mani izvaros melnādaini maniaki/ nokodīs traki suņi vai kāds mūks bez kurpēm ievilks sektā.
Cilvēki zem 50 izsaka jau pozitīvākus scenārijus un dažreiz pat uzgavilē : brauc vien, šeit tāpat nav, ko darīt, augstkolas ir tizlas (kas nav diez ko pozitīvi, bet tāpat labāk par trakiem suņiem un sektām), brauc prom nekā strādā Maximā utt.
Skolotāja man vienkārši pajautāja: "Kādēļ?"
Tam man ir sagatavota tikai viena atbilde, jo pārējās es vienkārši nezinu. Un tā skan - ja mēs ticam iepriekšējām dzīvēm un reinkarnācijai, tad es kādreiz dzīvoju Itālijā. Un dzirdot, kā es bļauju, spēlējot volejbolu, tas mudina domāt, ka biju itāļu džeks uz rollera, kurš mētāja saulītes kaut kur pie Kolizeja. Var jau būt.
Bet, ja runājam nopietni (jo M.T. to reinkarnācijas lietu vienkārši nesaprastu), es nezinu, par ko gribu kļūt. Nu labi, es gribu daudz pelnīt un nestrādāt, braukt uz izciliem festivāliem un aizkulisēs bučoties ar Džeimsu Bleiku, bet - sapņo vien. Tuvākā skola, kur māca manu it kā izvēlēto profesiju, ir Maskavā. Kā darītu Jūs? Roma vai Maskava?
Vienīgais iemesls, kādēļ es vēl tagad esmu savā istabā nevis tur, ir ļoti vienkāršs un maniem draugiem saprotams. Positivus. Ja nebūtu The XX un vēl miljons mūziķi, kurus neprātīgi gribu redzēt tieši ŠOVASAR, es jau sen no laimes lēktu Trevi strūklakā un novērotu itāļus no futbola zāles jumta.

Vienīgais, ko es lūdzu visiem saviem klasesbiedriem - apdomājieties, vai esat izvēlējušies pareizo ceļu.
Un pārējiem - dodiet man padomus, ko bāzt koferī.
Precīzs datums vēl nav nosaukts, zinu tikai to, ka līdz augusta vidum jau būšu aizlaidusies prom un lēkāšu pa Spāņu kāpnēm, dungojot Il Mio Canto Libero, un pa reizei iegriezīšos šeit, lai uzrakstītu, kā ir tur dzīvot nevis ceļot.
Itālija nav nemaz tik tālu. Man riebjas atvadas.

Buona notte