Tad nu tagad saprotu, ka vidējo pirkstu ar nenormālākajiem morāles pārmetumiem es varētu saņemt no visiem pārējiem, jo tas ar mani tieši tik briesmīgi un vēl vairāk notika ceturtdien.
Nevarētu teikt, ka es neatceros neko, bet es neatceros visu kopumā un smuki. Ik pa brīdim uzplaiksnās bildes vai gifi, taču tas vispār neko nepalīdz. Un es gribēju būt Tā Meitene, kas nekad nelieto alkoholu vai arī,ja dzer, tad maksimums tik tālu, lai TIKAI noiet sarkanā lūpu krāsa, bet ne vairāk.
es cenšos gudri tarkšķēt ar savu skūpstu biedru par mūziku un to, ka varētu būt kaut kas līdzīgs Grēviņam un izdot savu blogu ar pasaules labāko mūziku (again ko?)
Un tad es vienkārši pamostos, ieraugu visus vakardienas lieciniekus tam, kas tiešām notika, ieeju dušā, atkrītu atpakaļ gultā un neeju ārā no mājas jau divas dienas.
SKUMJI , VAI NE?
Tādas ir tās mūsdienu meitenes
Pats bēdīgākais, ka, nē, tā nebija mana labākā ballīte, tā vispār nebija ballīte, tur vienkārši bija manas draudzenes un alkohols, un es viņām uzticējos, jo nekad nebiju domājusi, ka viņas man glāzīti cilāt atļaus tieši tik daudz, lai pēc tam es attaptos GULTĀ.
Šī ir tā dziesma, kura man skan galvā jau trīs dienas. Arī kompī un telefonā. Un bija arī twitterī. Un man ir kauns par sevi.
P.S. Vēljoprojām loloju sapni, ka lasītāji nezina, kas ir šī bloga autors.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru