Īsi pirms Vecgada vakara satikos ar ļoti labu draudzeni, taču mums sanāk reti saskrieties, jo nu .. tā vienkārši sanāk. Esam vai nu slinkas, vai pilnīgi ar degunu iekšā kaut kādās citās darīšanās, kas noteikti nav nemaz tik ļoti svarīgas, bet nu, satikāmies, aizgājām dzert tēju , smējāmies un sākām diskutēt, kādam tad jābūt tam īstajam,perfektajam,vienīgajam. Nu ir te pilns ar sarakstiem par pasaules skaistākajiem vīriešiem, bet kam tad jābūt tam vecim iekšās?
"Galvenais, ka māk naudu pelnīt un teātri apmeklē!" Viņa man teica. Nav jau tik sekli tas domāts. Es nosmējos, bet kaut kur dziļi iekšā piekritu. Nu tā nauda ir svarīga. Protams, ir tādi, kas vēl nepelna, dzīvo pie vecākiem, vismaz mana vecuma puiši noteikti, bet gribas jau tādu kārtīgu, ar x6, taču runā, ja liela mašīna, tad kaut kas cits ir maziņš.. Kā tad tur īsti ir?
Vīrieši teātrī - Tas jau ir labi, izcili. Bet viņu ir tik maz,tik ļoti maz. Tādi, kas ar prieku aiziet, nevis kurus māte vai sieva aiz škvarņika aizvelk..Bet ja ir teātris, tad jau arī grāmatas jālasa. Ja iepazīstos ar puisi, es pajautāju, kāda tad īsti ir tā lasāmviela, kas atrodama viņa plauktā. (Nu labi, ne vienmēr, bet kad iepazīstu tuvāk, kāpēc ne?) Un ja šis uz mani paskatās ar šķību skatienu un atbild : "Ar žurnālu nepietiek?" Es aizeju neatskatīdamās. Piedodiet, man šķiet, ka īstiem stiprā dzimuma pārstāvjiem būtu jālasa kaut kas vairāk par KLUBU (kaut gan man pašai patīk tas žurnāls, smieklīgi, vai ne?) Ar Ilustrēto Zinātni un IR arī nepietiek (aha,arī šiem nav ne vainas). Mans sapņu vīrietis lasa Annu Gavaldu un smejas-priecājas-izdzīvo viņas grāmatas tik pat ļoti,cik es!
Vēl viņš klausās izcilu mūziku, bet pa reizei var arī ar mani uzdejot zaļumballēs pie šlāgeraptaujas uzvarētājdziesmas. Tu dejo, vīrieti? Domāju ne jau esītī, bet ballēs orķestra pavadījumā? Vai tas pats, kas dejo smalkā uzvalkā, var ar mani aizbraukt uz Opene`r un riktīgi izārdīties dubļos pie Kings Of Leon?
Ir tāds vecis, kurš nekad neizmētās zeķes, vienmēr ir mājās laikā, kurš izsaka OHH un AHH komentārus par manu jauno frizūru? Nē. Man tādu arī nevajag, viss, ko es lūdzu, ir lidojuma-tauriņu izjūta ilgā laika periodā.
Ha! Un pēc visa šī mēs ar manu draudzeni pārgājām pie šampanieša. Kā sacīt jāsaka - pasmējāmies, iedomājāmies, pietiek!
Šovakar klausāmies Ainara Mielava - Tā! "Esi man tā, lai es jūtu, cik ļoti to vajag tev!" Nu patiesi! Esmu baigā romantiķe, kura gaida ideālu vīrieti, bet īstenībā tādam pat netic.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru