Un aizdomājos par dzīvi. Ha,ha. Jūtos tagad liela, jo māku jau par to sakarīgi domāt un spriest, kas būtu labāk, kas ne tik ļoti. Un izdomāju, ka mana vieta būtu kaut kur, kur ir dzīvība, spraigas sarunas un darbs. Kad
būšu liela (lielāka), gribu strādāt darbu, kas man patīk. Nez, cik cilvēki šobrīd dara to, kas viņiem patīk. Cik tādi ir pasaulē. Un cik Latvijā?
Maz.
Kas tad būtu tas, ko man patiktu darīt?
Es gribētu cilvēkos radīt smaidu un priecāties pati, bet zinu, ka man tas ātri apniktu, jo cilvēki daudzreiz tikai smejas (rēc) par citiem. Tātad, klauns? Cirks? nē,nē,skatuvei es neesmu radīta.
Negribētu strādāt arī kādā lielveikalā,kur man brutāli jāuzmācas cilvēkiem. Nu, jāiet klāt,jāpiedāvā "nopirkt šīs skaistās smaržiņas,kas piestāv visām sievietēm" vai , piemēram, nostāties Tavu durvju priekšā un piedāvāt grāmatas vai,sliktākajā gadījumā, putekļsūcēju. Uzmākties es māku tikai savam draugam,kad gribu bučoties. Vēl arī savam sunim, kad tas manī izraisa žēlumu, bēdīgi skatoties manī.
Trīs lietas - labas lietas. izdomāju - es gribētu būt kāda menedžere, hehe. Bērnību dienu sapņi. Nu pat menedžere nē, bet gribētu vadīt lielu uzņēmumu. Tādu, lai man ir miljons pienākumi vienā dienā,lai es nevarētu tos izpildīt, kristu uz nerviem savam padotajam - gejam ar brillēm. Tagad jau tas izklausās sex and the city variants. Bet es zinu,ka mana vieta ir tur,kur jādara daudzdaudzdaudzdaudz.daudz. Kaut kad skatījos filmu par kāzu biroju. Laikam bija veca filma. Tur arī ir tas american dream - lielas kāzas, baltas kleitas un 500 viesi. Un tas viss jāorganizē man. Uh, kas par dzīvīti. Man patiktos darīt tādas lietas. Bet tas arī tāpēc, ka mans padotais ir gejs ar tām brillēm.
Un tad varbūt kaut kad man tas viss apniktu, es iesniegtu atlūgumu, uztaisītu bērnu pulciņu un vecumdienās būtu laimīga ome ar trim kaķiem un greizi uzadītām zeķēm.
Un šodien man patīk šī dziesma - kaut kas satriecošs
Hah. Don`t be a sad panda.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru